Kāpēc izvēlēties amatniecību?
Vispirms mēs saviem bērniem, draugiem, skolniekiem atgādinām, ka dzīve ir attīstījusi tūkstošiem profesijas, bet katram cilvēkam vienā konkrētā vietā un laikā ir tikai viena iespēja, un tādēļ vajadzētu to gudri izmantot un mēģināt prognozēt notikumus nākotnē, jo katram nākotne arī ir tikai viena, pie tam, tai ir īpaš niķis,… tā tomēr kaut kad beidzas. Protams, visvieglāk ir mūža nodarbes virzienā iekļauties, ja mājā vai ģimenē ir dzīvi piemēri, kuriem gribas sekot, vai atzīmes liecībā stāsta par jaunā censoņa vai sliņķa dabas dotumiem un spējām. Ar interesēm ir interesantāk, - tās tomēr mainās, dažreiz pat biežāk kā mums gribētos.
Amatniecības nozares profesijās nav vajadzīgi cilvēki vispār, bet būtībā tādi īsti cilvēki, kuri spēj nemitīgi pilnveidoties un to pierādīt: sev , saviem amata brāļiem un saviem klientiem.Bet, pats galvenais, - visos amatos ir nepieciešami meistari kuriem patīk fiziski darboties, tie spēj iedziļināties lietu būtībā un domāt, kā arī nekautrējas no emocijām, paši spēj dziļi just un spēj radīt darbus kas aizrauj citus. Vai patiešām viens cilvēks to var? Un kā vēl,… to apliecina amatniecības nozares vēsturiskā pieredze.
Pirmais, - amatniecība, tāpat kā daba ir ļoti daudzveidīga un universāla. Tieši daudzveidības fenomens ir tas kas piesaista, intriģē, dod nemitīgas improvizācijas iespējas, pie tam šīm iespējām ir ļoti daudzveidīgi risinājumi, tehniski, estētiski, sociāli, ekonomiski,…nekas tāds nav iedomājams strādnieka darbā.
Otrais, - ilgstošā stabilitāte, ārēji to parasti neredz, garāmskrejot nepamana, bet darbošanās amatniecībā ir iespējama praktiski visa mūža ilgumā. To nevar rūpnīcā, sportā, transportā, mākslā. Individuāli praktizējoša amatnieka darba ceļš parasti beidzas pie mūža mājas. Ļoti daudzi izcili amata meistari dzīvo izcili garus mūžus.
Trešais, - izvēles brīvība, darbs amatniecībā vienmēr ir saistīts ar individuāliem risinājumiem. Klienti no amatnieka negaida tipveida produktus, tos var nopirkt lielveikalos, vai pie projektu attīstītājiem tīklveida struktūrās. Savukārt individuālie produktu risinājumi top individuālā darba tempā, ritmā, laikā … Meistars strādā kā grib. Bieži meistari strādā tikai iedvesmas brīžos, viņi bauda darbu, tāpēc viņi ilgi dzīvo…Mākslā ir līdzīgi, bet mākslinieciski radošā darba specifika maz saistīta ar labvēlīgu rutīnu, bet īpašu jaunrades specializāciju, kas bieži „psiholoģiski” izdedzina mākslas meistarus, vajag labu veselību un stipru gribasspēku lai nenodzertos, bet stipri raksturi traucē fantāzijai.
Ceturtais, - panākumu ātrums, vai ceļa garums līdz atzinībai. Amatnieciskajā ražošanas veidā tas nemaz nav tik ilgs, salīdzinot ar inženieriju, arhitektūru, mākslu, jurisprudenci, dizainu. Māceklis Eiropā profesionālās izglītības iestādē un pie meistara mācās vidēji četrus gadus un tad kļūst par zelli, tas ir par patstāvīgu, pašatbildīgu izpildītāju, uz kuru var paļauties. Ievērojiet, - šajā brīdī spējīgākie jaunie profesionāļi sāk pārdot savas spējas par paša noteiktu cenu, nevis darba devēja piedāvātu algu. Savukārt, vēl vidēji pēc četriem gadiem ieguvis meistara kvalifikāciju, jaunais meistars bez rūpēm var atvērt savu uzņēmumu. Šobrīd informācijas tehnoloģiju laikmetā, pārzinot vismaz angļu valodu meistars savu meistarību daudzos amatos var pārdot visā pasaulē, strādādams savā pagastā, mājas darbnīcā. Pasaule iepazīst arvien jaunus meistarus kas piedāvā oriģinālus produktus. Rūpniecībā, lauksaimniecībā un citās lielražošanas nozarēs to ir daudz grūtāk izdarīt.
Piektais, - amatniecības vislielākā vērtība ir tā , ka tajā, tāpat kā dabā ir ieprogrammēta pašattīstība. Šobrīd par dziļām vērtībām sabiedrība neinteresējas, jo visiem vajag panākumus un naudu tepat un uzreiz, bet ilgtermiņa tieši šī attīstības šķautne var izrādīties ļoti nozīmīga.
Sestais, - praktiskā pieredze, daudzās Eiropas valstīs piem., Francijā, Šveicē, Vācijā , Austrijā u.c. vairāk kā puse jaunieši izvēlas profesionālo izglītību lai iegūtu zināmu dzīves pieredzi, un tad pēc profesijas iegūšanas , pēc saskarsmes ar darba dzīvi turpina mācības augstskolās. Latvijā šobrīd daudzi pabeidz vidusskolu, atnāk uz augstskolu apgūst it kā darba vadītāja profesiju, bet beidzot izrādās ka viņam ekonomiski, mākslinieciski, juridiski vai citādi jāvada darbi nozarē kura viņam nav interesanta un saistoša. Vadītāju profesijās redzami pietrūkst fiziskās un garīgās komponentes, nodarbinātie visu darba laiku velta procesu organizēšanai un kontrolei, prāts nodarbināts, bet pārējie dabas dotumi cilvēkā slinko.
Pēdējais, darbs amatniecības profesijās ir ļoti pilnvērtīga un cienījama nodarbe; personības, ģimenes, pašvaldības, Latvijas un Eiropas jebkura aspekta un līmeņa izpratnē. Amatniecisko profesiju vēsture, mūsdienu iespējas un nākotnes izredzes apliecina meistarīga darba mūžīgo saikni ar pilnvērtību, pilnvērtība ir kultūras pamatā.
Draugi, neturiet novērojumus savā amatā zem darbagalda vai seifā. Dalīsimies, pārliecināsim, piedalīsimies….
Vilnis
vilnis.lak@inbox.lv
