Latvijas amatniecības kamera

Kameru loma profesionālisma attīstībā. 25.07.2010.

Kameras ir telpas.  Vēlāk, kās kļūst par sadarbības formu.

Protams, izcelsme ir ģildēs,  to vislabāk saprast Rīgā lūkojot Mazo un Lielo ģildi.

Bet vēsturiski bija apmērām tā, amatnieki savas lietas nevarēja kārtot bļaustoties forumos, kur balss skaļumam bija izšķirošā loma. Brālību, ģilžu un  biedrību viedokļus vispirms vajadzēja konsolidēt biedrību iekšienē un tad arī sarunās ar citu amatu pārstāvošām organizācijām, lai tālāk varētu vienoties ar pilsētu, reģionu, valstu valdībām.  Šo ērto  diskusiju un sadarbības  formu pielieto arī citi ražošanas veidi - zemkopji un lauksaimnieki, rūpnieki un tirgotāji,... izveidojot sev atbilstošās kameras. Kameru sistēmas pārākums par valsts ierēdņu darbību visspilgtāk parādījās jau Napoleona laikā, kad valsts ierēdņi vairs netika galā ar saviem uzdevumiem, un daudzas valstī būtiskas funkcijas uzņēmās paši ražotāji.

Lai arī Spānija, Vācija un vēl dažas Eiropas valstis grib lepoties ar to, ka viņiem ir kameru darba formu pirmatklājēju tiesības, tomēr   vislabākais piemērs ir Francija, kur Napoleons dodoties savās kara gaitās uz austrumiem, tā arī  pateica saviem uzņēmējiem, - mums katram jādara savs darbs, un gādājiet lai es varētu cīnīties...

No tie laikiem kameru funkcijas  nav  būtiskas mainījušās,  izņemot tikai paplašināšanos no Eiropas uz visu pasauli.

Šobrīd  kameru sistēma pasaulē ir pieņemta  un atzīta  kā visatpazīstamākā uzņēmēju un komersantu satikšanās vieta un sadarbības forma.

Pasaulē kopš kameru dibināšanās laika nav bijis kameru darbības pārtraukuma, ne pirmais, ne otrais pasaules karš nepārtrauca kameru darbību. Kameru darbība  turpinājās arī sociālisma zemēs, jo bez kamerām nevar normāli attīstīties privātuzņēmēju darbība.

Kamera ir izcili atbilstošs vārds funkcijai, telpa kur vienojās, jeb ārā netiksi!

Piemērām, Poļi visu laiku ir bijuši humānāki vai pieticīgāki, viņi nelieto vārdu kamera, bet saka - istaba, bet lietas būtību tas nemaina.

Lietas būtību izmainīja padomju sociālisms, kas neatzina privātīpašumā esošos ražošanas līdzekļus, un tādēļ lai valstī nebūtu problēmu, kameras likvidēja, jo valsts ierēdņi ministrijās  vienīgās partijas vadībā visus ražošanas organizatoriskos darbus paveica. Lai PSRS nepazaudētu saskarsmi ar brīvo pasauli, jo ārzemju  komersanti dabīgi uz partijas komiteju vai viņu pārvaldītām ministrijām neietu, tomēr bija vajadzīgas kontaktu vietas (kameras) un tās nosauca par palātām, te tika runāts par starptautiskām izstādēm, gaisa satiksmi, un tml.  

Vajadzēja tikai divas, trīs  paaudzes, lai kameru sistēmas veidotā privātīpašumā esošā ražošanas un dzīvokļu struktūra dabīgi nolietotos un jaunizveidotā ražošanas un dzīvojamā vide parādītu savu nespēju konkurēt ar pasaulē privātīpašumā esošajiem ražošanas resursiem, un tā praktiski bez kara un arī bez soda, pasaules trešās daļas paverdzinātāji mierīgi atteicās no komunisma idejas un sociālisma sistēmas ... un veikli veidoja jauno sistēmu. Atkal politiski, nevis tautsaimnieciski organizētu.

Ir pilnīgi pašsaprotams, ka cilvēki no labumiem neatsakās, un par atjaunotās Latvijas jauniem lielākiem privātīpašniekiem, izmantojot iespēju saņemt pirmo informāciju un pat uzrakstīt sev vai savējiem atbilstošus likumus, kļuva bijušie padomju valsts un partijas un  līderi kuri sociālisma laikā bija apguvuši ražošanas un sabiedrības  vadīšanas prasmes, bet loģiski nebija iemaņu privātīpašuma pārvaldīšanā un attīstībā. Lai radītu iespēju pirmskara un pēckara  Latvijas valsts īpašuma privatizācijai,  vajadzēja likvidēt  nozaru ministrijas un izveidoja privatizācijas aģentūru un rūpniecības ministriju, savukārt,  lai  nodzēstu apšaubāmās  privatizācijas sekas vēlāk rūpniecības ministriju likvidēja un pārstrukturēja  par ekonomikas ministriju un droši vien drīz sagaidīsim arī  tautsaimniecības ministriju.

Te mēs redzam tiešas pēcpadomijas sekas, ka partijas nemāk sastrādāties ar privātīpašniekiem, kuri loģiski apvienojās ražošanas veidiem un nozarēm  atbilstošās struktūrās, bet partiju un lielāko privātīpašuma īpašnieki loģiski saprot, ka kameras patiešām nevajag, jo visu var atrisināt viņiem katram piederošā ministrijā un visiem kopīgā konsorcijā – Ministru kabinetā.  

Šībrīža Latvijas problēma ir privātīpašuma apsaimniekošanas nemācēšana. Jo tas tiek vadīts no jaunīpašniekiem kuri tikai apgūst šīs prasmes. Tie godīgie īpašumu un  ražotņu attīstītāji, kuri paši ir spējīgi biznesmeņi  ir spiesti  pa vienam doties uz valsts varas struktūrām ministrijām, domēm, novadu un pagastu valdēm, lai varētu iedot kukuli  un spētu attīstīties nožēlojamā atkarībā valsts varas struktūrām, kuras  būtībā caur ministriju partejiskām vadībām ir privatizētas.

Godīgiem privātuzņēmējiem, kuri konkurē savā starpā  un šajā sacensībā  loģiski attīstās vai arī mocās, valsts ar likumu paredz vienīgo iespēju piedalīties ražošanas un tirgošanas jautājumu risināšanā iesaistoties darba devēju asociācijā, jo tā vienīgā ar likumu ir apstiprināta kā sarunu partneris MK. Taču pasaulē atzīto ražošanas lietu organizēšanas kārtību sakārtojot tautsaimniecības nozares, mūsu politiķi maksimāli ilgi grib noslēpt un nostiprināt savu izveidoto privātstruktūru ietekmi. Igaunijā jau sen ir akceptētas 16 tautsaimniecības nozares, kuras no savas vides izvirza gudrus nozaru pārstāvjus.

Lai nenostiprinātu mūsu mazo un lielo lauksaimniecību (lasi arī nacionālās kultūras pamatu) Zemniekus aizstāvošās partijas nepieņem ideju par Lauksaimniecības kameru aizstājot to ar A. Maltas lamāšanu un te savu negatīvo devu piemet arī populārā latvijas avīze, kas  dibina savu laucinieku apvienību, bet tas norāda uz dziļākām politiski iestādītām  ietekmēm, ka mācīja komjauniešus un komunistus, kā saka skaldi un valdi. Arī rūpnieki ir pamanījušies pakļauties  politiskiem diriģentiem un nemēģina savu kameru dabūt zem valsts likuma, un labprātīgi barojas no pusprivāto valsts uzņēmumu  (lasi politiķu)  atliktās naudiņas. Tā nu mums iet. Arī amata meistari redzot, ka valstī godīga konkurence starp rūpnieku un amatnieku nepastāv (profesionālās izglītības likums, zinātnes likums, iepirkuma likums, u.c. normatīvie dokumenti) sāk apšaubīt profesionālisma attīstības jēgu. Tas jau ir nopietni slikti.

Šajā vietā vajag pamatīgi iepauzēt vai nomest nelielu atombumbu, lai cilvēki ieklausītos un aizdomātos, ka tikai profesionālā attīstība, nevis mistiskas biznesa veiksmes ir visu lietu pamatā ko dara cilvēki un cilvēce.

Šobrīd pasaulē notiek  karš starp kvalitāti un naudu.

Zaļie par to klusē. Mēs pērkam nezināmas valsts nezināmus produktus lai barotu dažus, kurus arī nezinām.

Kad pienāks tā diena, kad katrs sapratīsim, ka pasaule ir dabīgā daudzveidībā un attīstībā, un dabīgas attīstības drošākais variants ir procesu ilgmūžības apliecinājums.

Amatniecība un rūpniecība, mazā zemniecība un lielā lauksaimniecība, konkurē un papildina viena otru, bet nekad neiznīcina viena otru. Vienmēr būs cilvēki kas vienatni uzskatīs par svētlaimi un vienmēr būs cilvēki kas  labāk jūtas lielos  baros… Dāvida un Goliāta tēma ir mūžīga…

Pamatu pamats ir meistarība, kas nodrošina profesijas, nozares un valsts tautsaimniecības izaugsmi. Šī atziņa ir aktuāla maziem un lieliem, laukos un pilsētās.

Vairāk vai mazāk, bet  pasaules un  Eiropeiskā kārtība ir šāda;

1) katrs jaunais cilvēks no ģimenes tiek virzīts profesijās, kuras uztur un attīsta ģimenes privātīpašumu, vai arī turpina noteiktu arodu grupu tradīcijas. Protams ir izņēmumi.

2) jebkurai profesijai tradicionāli ir izstrādājušies profesijas attīstības mehānismi, kurus uztur paši profesionāļi. Jebkuras profesijas pārstāvis saprot, ka viņa vērtība ir tikai un vienīgi viņa meistarības līmenis kas nodrošina produktu vai pakalpojuma kvalitāti. Tādēļ visas profesijas ir izstrādājušas tieši sev visefektīvākos teorētisko mācību, prakses iegūšanas  un kvalifikāciju apliecināšanas ceļus un paņēmienus.  Nav profesiju kurās nepastāvētu skaidri iezīmētu kāpņu, (lasi kvalifikāciju) kā tikt augšā labākā darba un loģiski, prestižākā dzīvē.

Eiropas valstis jau sen ir  radījušas tādu kārtību, kas valsts, pašvaldības, profesionālās organizācijas, dzimtas un ģimenes  jebkuru provocē būt meistarīgākam, jo visi saprot, tikai meistarība var radīt kvalitāti, kas nodrošina labāku dzīvi, tas ir arī kultūru. Jo vairāk cilvēki labprātīgi iesaistīsies šajā kārtībā, jo visiem labāk būs. Protams, ir arī izņēmumi.

3) Lauvas visvieglāk baros gūst medījumus, profesionāļi tikai savās biedrībās var attīstīt sevi un profesiju kopumā. Citu variantu nav, normālās valstīs profesiju attīstībā ir ieinteresēti gan valsts, gan darba devēji . Jo spēcīgas profesijas veido spēcīgas tautsaimniecības nozares. Lai risinātu nozaru profesiju savstarpējās problēmas tiek dibinātas  kameras. No kamerām nozaru vienošanās tiek nogādāta ministrijās un augstāk. Individuāli, kamerās nereģistrētiem  uzņēmumiem ir grūti  nokļūt pie  valsts vai Eiropas naudas dalītājiem, jo tas jau ož pēc korupcijas. Protams, ir izņēmumi.

4) Spēcīgas nozares veido spēcīgu tautsaimniecību. Varbūt sāksim domāt kā valstī nostiprināt nevis dažu, bet  visu privāto uzņēmēju intereses. Sākums ir cilvēkā, kas uzņēmīgi  kāpj pa profesijas kāpnēm, raujot līdzi profesiju, nozari un valsti. Te izņēmumu nav. Jo vairāk brīvprātīgi kāps, jo labāk būs, ja neviens nekāps , nekā nebūs...

Augstāk profesijā uzkāpušie runā ar politiķiem un ierēdņiem, ierēdņi un politiķi ir spiesti mainīties, jo viņi redz, ka viņu politiski vadītie uzņēmumi un nozares  netiek no labākiem pārvaldniekiem pārvaldīti, jo vislabākajiem jau  ir savi un vēl labāki uzņēmumi.

Padomju kultūras ietekme izzūd, krīze ir glābiņš mūsu valstij nenonākt atpakaļ  krievu biznesa kultūras tradīcijās.

Ir lietas kurām ir mūžības misija.

Meistarība, profesionālisms, kas ilgā laika periodā ir attīstījies, izgājis dažādus pārbaudījumus, joprojām mums kā mazai tautai ar ierobežotiem dabas resursiem ir ļoti aktuāls.

Profesionālismu attīsta darba dzīves sacensība, un tā  ir pietuvojusies dabas izpausmēm, iznīcinot vājāko nevis mazāko. To apliecina pasaules prakse, kas dažādu ticību un politiku zemju  kultūrās ir spējusi pieņemt  profesionāļu organizāciju (ne vis mistisku sabiedrisko organizāciju) viedokļus, kuri tiek saskaņoti kamerās un kļūst par valsts politiku.

Raudzīsim politiskās programmas, ko piedāvā dažādas partijas. Vai ir kāda partija , kas atsakās no sev neraksturīgām funkcijām, un piedāvā to, ko citi jau sen ir

izdarījuši…klausīt nozaru meistarus un profesionāļus.

Es ticu ka pienāks laiks, kad profesionālis ražotājs atsacīsies runāt ar neprofesionālu politiķi, un otrādi.