Latvijas amatniecības kamera

Par privāto īpašumu

         Bija laiks, kad drosmīgais mērkaķis nokāpa no koka, un tā dabā un darbā veidojās cilvēks. Labākie prata iegūt vairāk labumus un pamanījās vairāk paturēt sev - tā veidojās īpašums un privātīpašums. Privātuma uzturēšana nozīmē nemitīgas rūpes par sasniegtā saglabāšanu un attīstību. Privāto šobrīd grib un vajag visiem.

        Bija laiks, kad brutālais padomju sociālisms iznīcināja privāto īpašumu kā ražošanas līdzekli. Palika tikai personīgais, visiem zobu birstītes, dažiem velosipēdi, retiem mājokļi un limuzīni. Divu trīs paaudžu laikā tas noveda pie sasistas siles un nenormālas urbanizācijas.

         Šodien mēs saprotam, ka privātais ir ne tikai ēdiens, drēbes, māja un darbarīki.  Privātais ir arī zināšanas un prasmes. Patīk vai nepatīk, - visi darbi un visi cilvēki ir cienījami, bet tomēr tie,  kuriem  nepieder nekas privāts, tiek uzskatīti par vājākiem cilvēkiem.

         Visas dabas un darba formas  ir vērā ņemamas.  Mēs kopā ar studentiem un meistariem, izmantojot Itālijas valdības un Briseles kungu naudu  izpētījām, kā atjaunojas privātums un ražošana, kā no  melnā biznesa veidojas pelēkais, no pelēkā izaug mājamatnieki. Veiksmīgākie mājamatnieki ir spiesti atklāties un tā tie ieaug reģistrētā profesionālā amatniecībā. Visveiksmīgākajiem profesionālā amatniecība kļūst par šauru, viņi iekļaujas  rūpniecībā. Šobrīd mūsu sabiedrībā ir jārunā par četriem pietiekoši atšķirīgiem ražošanas veidiem, - mājamatniecību, profesionālo amatniecību, tradicionālo rūpniecību un robotizēto industriju.

         Katram ražošanas veidam ir sava vēsture, filozofija, vide un sava īpaša profesionālā izglītība. Elementāras atziņas, kuras mani studenti zina,  bet izrādās, nezina politiķi un ierēdņi. Tas kļūst sabiedrībai bīstami.

          Politiķi  vēlas panākt Latvijā vienotu izglītību un kvalifikāciju. Tā vienkārši nevar būt. Tā prasot Eiropa! Tā ir Eiropas būtības neizpratne. Eiropa atbalsta nacionālo daudzveidību un piedāvā asprātīgu astoņu līmeņu mērlentu, ar kuras kodiem mēs atklājam  savu nacionālo profesionālās  izglītības un kvalifikācijas sistēmu.  Tieši Eiropa ir tā, kas parāda, ka strādniekiem vajag šauri specializētu, bet amatniekiem plašu universālu profesionālo izglītību. Strādniekiem vajag cikliski atjaunojošu, bet amatniekiem sistemātisku profesionālo pienesumu. Strādniekus apmāca pie dārgām iekārtām, bet amatniekus pie MEISTARA. Meistari Eiropā  neņem aizdevumus bankā, viņi dzīvo laimīgi bez parādiem. Strādnieki arī dzīvo bez parādiem, bet dārgās mašīnas Latvijā nepiederēs latviešiem. Domājiet, kam nākotnē kalpos Jāņa Gaigala un Tatjanas Koķes izstrādātā un Valda Dombovska valdības akceptētā profesionālā izglītības attīstības koncepcija un daudzu miljonu ieguldīšana supermodernu rūpniecisko kompetences centru veidošanā. Amatnieciskās ražošanas mērogiem un specifikai  nav atvēlēts neviens centrs. Viņi atrunājas - katrā centrā būs kaut kāda daļa. Tā nevar būt! Varbūt daļu teorijas var mācīt kopā, bet amatnieciskā un rūpnieciskā prakse nav savienojamas būtībā, jo tās atdala atšķirības īpašuma piederībā.  Vilkus ar aitām vienā aplokā negana! 

         Pārskatot partiju pirmsvēlēšanu Valstisko redzējumu, redzam, ka politiķi prot solīt  attīstīt darba tirgu un darba vietas, bet tā ir normālas sabiedrības viena puse.  Otra puse ir amatnieki,  viņus neinteresē  darba tirgus un darba devēju organizācijas, viņi darbojas savās profesiju organizācijās. Amatnieki  lieliski zina  īsto tirgu un tur realizē savas preces un pakalpojumus. Mūsdienu  IT laikmetā, amatniekiem ir jaunas iespējas, mūsu individuālo produktu klienti ir visā pasaulē. Ķīnieši mums nav bīstami- viņi nevar, un nekad nevarēs to, ko mēs! Ja neticiet, jebkurš labs meistars jums to izskaidros.

       Mēs saprotam - politiķiem ir jārēķinās, ka sabiedrībā vienmēr būs neuzņēmīgi cilvēki, kuri nevar uzsākt savu uzņēmējdarbību un viņiem palīdz darba devēji. Bet vienmēr  būs spēcīgie, kuri  sociālisma laikā nav zaudējuši privātā īpašuma instinktu, un viņi sevi  nekad neuzskatīs par  preci, kas pārdodas darba devējam, bet  viņi pa tiešo kalpo klientiem  ar savu uzkrāto īpašumu un zināšanām, paši prot pārdot savus pakalpojumus un produktus, un paši saņem ne tikai algu, bet arī peļņu. Tieši šiem amatniekiem, kuriem ir labi veicas ar pieredzi mazā privātīpašuma pārvaldīšanā, pienāk laiks un dabiska vēlēšanās nodibināt rūpnieciskos uzņēmumus. Te amatnieciskā pieredze ir neaizvietojama.

        Tie politiķi, kuri neatbalsta amatniecību, kavē dabīgu  dažādu ražošanas veidu konkurenci, tas, protams, kavē profesiju un nozaru attīstību, loģiski arī valsts tautsaimniecības attīstību. Kāpēc viņi tā dara? Politiķiem ir jāatdod  reklāmas naudu sponsoriem.  Amatnieki nekad nevar vienoties par politiķu sponsorēšanu…tāpēc viņiem arī nekas netiek…Bet lielu parādu bankās arī nav...

         Pirms iemetiet biļetenu - domājiet, domājiet, domājiet!!! Kā veidojas nācijas pašapziņa un sabiedrības vidusslānis?

         Lai veicas izvēlē!      Vilnis