Latvijas amatniecības kamera

Sliktā saimnieka problēmas

Pārdomas pēc sarunām MK. Vilnis Kazāks

 

Valsts saimniecību var  salīdzināt kā vienkāršu zemnieka saimniecību.

Zemnieks zina, cik viņam ir zeme un ēkas. Cik strādājošie pelnītāji un cik uzturamie: mazie, skolnieki un vecie.

Tāpat zemnieks zina, cik viņam ir vistas, aitas, govis un zirgi, arī lauksaimniecības tehnika un limuzīni.

Kāpēc es atgādinu elementāras lietas? Tāpēc, lai pievērstu uzmanību, ka mūsu valsts nevēlas pārzināt savu saimniecību, savas tautsaimniecības nozares.

Mūsu vēršanās par tiesisko nodrošinājumu kvalitatīvam amatnieku darbam EM, IZM, LM un citur vienmēr ir palikusi bez atbildēm, jeb esam saņēmuši nožēlojamas birokrātiskas atrunas. Mums ir daudzi paraugi!

Mūsu valstī joprojām nav neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka valsts savu saimniecību ir sakārtojusi zināma skaita nozarēs. Nozaru skaits dažādās Eiropas valstīs ir nosaukts  dažāds, bet nevienā valstī nav tik nepārskatāma valsts nozaru struktūra kā Latvijā.

Kāpēc tā? Vai tiešām Latvijas politiķi nezina, ka attīstīt var tikai zināmas lietas.

Zemnieks izlemj, cik sēs lopiem un cik tirgum. Cik audzēs un cik nokaus. Zemnieks rēķina, kura nozare jāattīsta un, kura jābremzē vai jālikvidē.

Piemērām, studējot Vācijas vai Nīderlandes tautsaimniecību, mēs ātri iegūstam pārliecinoši argumentus lēmumus.

Kāpēc Latvijai joprojām ir problēma sakārtot savu tautsaimniecību pārskatāmās struktūrās? Visas Eiropas valstis var, pat lēnie Igauņi jau sen ir sakārtojuši savas valsts saimniecību 16 nozarēs, kur amatniecība ir 14-tā, bet mēs spītīgi nē un nē! Kāpēc tā?

Ar varu un naudu neviens labprāt nedalās,- to mūsu politiķi jau sen ir sapratuši, un tādēļ mēs esam dziļākā ķibelē kā kaimiņi un citi.

Sagrābuši varu, politiķi kampa  arī ienesīgākos tautsaimniecības uzņēmumus, bet,...ar saimniekošanu daudziem neveicas. Bieži ieceltie vietvalži un uzņēmumu tehniskie vadītāji ir paturējuši sociālistisko morāli un kalpo jaunajiem īpašniekiem pieklājīgi, bet ne ar privātīpašnieka iedvesmu.

Politiķi domā, kā palīdzēt saviem uzņēmumiem, nevis nozarēm. Ierēdņi pieņem politizētus lēmumus kuri, kā precīzi definēja Uldis Pīlēns, tiekoties Dores fabrikas atklāšanā,-   tie noder dažiem, nevis daudziem.

Diskusijās RTU doktorantu un LAK meistaru vidē esam secinājuši, ka pienācis ir laiks precīzi prasīt Dombrovska valdībai argumentus, kādēļ valdība nedefinē nozares? Mēs to ierosinājām Valdības deklarācijai, bet neviena mūsu ierosme netika iekļauta.

Ja mēs kļūdāmies, tad lūdzam minēt to konkrēto valsts dokumentu, kurā ir precīzi uzrādītas Latvijas valsts tautsaimniecības nozares. Mēs gribam sevi atrast un nopietni piedalīties mūsu valsts dzīvē visos līmeņos.

Mums nav jātērē laiks MK Memoranda padomei, kura ir laba sociālo lietu kārtotāja, bet loģiski nevar pacelties līdz valsts politikai jaunu vērtību radīšanā.

To apliecināja arī pēdējās sarunas MK. FM pārstāvji apliecināja, ka pamatos neizprot profesionālās izglītības skolu lomu, bet EM un Lauku organizācijas pārstāvis bija ar mieru labāko meistaru produktu kvalitāti ziedot sliņķu brīvprātības principam, lai tikai saglabātu mistiskas cilvēktiesības.

Kāds ir šo cilvēku deleģējums, ja viņi tik slikti pārzina vērtību radīšanu?

Viņi parakstās kā vecākie eksperti un jautājumos, kurus mēs gribētu viņu palīdzību, viņi tos prasa mums pašiem!!! Mēs nezinām, kuri dokumenti ir jāmaina, bet mēs zinām, kas saturā ir jāmaina.

Pašreizējā situācijā mēģinājumi sakārtot valsti ir apgrūtināti, jo šobrīd pie ministrijām ir izveidotas visdažādākās padomes un padomnieku institūcijas, bet vairums šie eksperti ir politiski uzaicināti, nevis  tautsaimniecības nozaru deleģēti. Vairums viņi strādā izvirzītāju, nevis nozaru attīstības labā.

Nozaru sistēmas Eiropas valstīs saucas dažādi, bet būtība un organizācija visur ir līdzīga: nozares pārstāvniecība tiek sastādīta ne tikai no darba devējiem un darba ņēmējiem, bet arī no nozares pašnodarbinātajiem, senioriem, skolotājiem, augstskolu pasniedzējiem un vadošiem pētniekiem. Visiem, kuriem ir būtiska loma nozaru produktu ražošanā un lietošanā.

Savukārt, tikai nozaru deleģētie  pārstāvji veido centrālās Tautsaimniecības padomes, piedalās kā eksperti valsts pārvaldē. Vairums valstīs bez nozaru ekspertu vīzām ierēdņi nevar  virzīt tālāk savus izstrādātos valsts nozīmes dokumentus.

Piemērām, IZM mums, Latvijas amatniekiem, piedāvā  profesionālās izglītības izstrādnes, kurās amatniecība vispār netiek pieminēta. Mēs tikai konstatējam, ka kāds mūsu vietā strādā ļoti primitīvi un nekvalitatīvi.

Gandrīz divus gadus vecs, bet ļoti labs piemērs, …neļaujot pensionāriem saņemt pilnu pensiju, amatniecības uzņēmumi pazaudēja savas tradīcijas, ka vecmeistari māca jaunos. Valsts ierēdņi ļoti bieži nepārzina visus  vērtību radīšanas laukus, viņi vienkārši nesaprot, ko izdara –  pārrauj apmācību procesu bez brīdinājuma, jo  daudzas amatnieciskās profesijās  - jumiķi, akmens kalēji, skursteņslaucītāji un daudzi citi speciālisti vispār arodskolās netiek apmācīti. Vecmeistari aizgāja no darba un vairums neatgriezās.  Lai glābtu situāciju, meistaru uzņēmumi, protams, pierunāja arī daudzus pensionārus atgriezties darbā, bet meistaru uzņēmumi  bija spiesti uzsākt valsts provocētas mahinācijas – maksāt uz rokas. Bet faktiski vajadzēja būt otrādi – tā, ka valsts piemaksā meistariem, kas daudz efektīvāk kā arodskolas apmāca jauniņos. To kārtējo reizi apliecināja pasaules jauno jumiķu profesionālās sacensības Pēterburgā un Prāgā,  kur mūsējie jaunie amatnieki ieguva otrās vietas, bet  arodskolnieki Roterdamā palika pilnīgi tukšā.

Vai tiešām neviens nav ievērojis, ka Latvijā diskutē tikai sociālā dialogā iesaistītās puses, bet nozaru profesionāļu, galveno vērtību radītāju organizācijas praktiski netiek pie vārda?

Vispārējas un profesionālās izglītības, augstākās izglītības un pētījumu lietas, Latvijas un Eiropas naudu tēriņi,- tās ir tēmas, kuru realizācijai nozaru deleģētiem ekspertiem faktiski jāpieder veto tiesības. Kad šis process beidzot sāksies?

Mēs joprojām klausāmies pārgudras ekonomistu runas par budžetu, neskaitāmu sabiedrisko organizāciju padomus, bet vai kāds var paskaidrot, kādā apjomā šie speciālisti pārstāv konkrētas nozares? Ir pienācis laiks saprast, ka vienalga, vai Latvija izveidos desmit vai divdesmit nozares, bet katrā nozarē būs savas atšķirīgas domas par izglītību, pētījumiem, ekonomikas sildīšanu, un visiem citiem būtiskiem jautājumiem. Tādēļ ir izveidotas Kameras, kurās nozares vienojās par sarunām ar valdību.

Tieši šo nozaru deleģētie  konkrētie jautājumi ir jārisina ierēdņiem un politiķiem, nevis jāveic atsevišķu politiski iesaistītu personu interešu apmierināšana. Mēs nerunājam par prioritātēm, vispirms ir nepieciešama sistēmas sakātošana, kā to savā laikā pēc kara Vācijā  izdarīja ekonomists Erhards un politiķis Adenauers.

Mēs joprojām esam kā pēc kara. Tikai Vācija ir tālu priekšā uzvarētājiem.

Latvijas amatnieki ierosina: ja valsts nevar uzsākt nozaru vienlaicīgu organizēšanu, tad valsts uztic amatniekiem, kā vienai no vis senākām vērtību radīšanas jomām, veikt savas nozares valsts mēroga konsolidāciju. Amatniecības nozare ir visu Eiropas valstu tautsaimniecības nozaru sarakstos!

Tas būtībā ir ļoti slikti, ka mums jātērē laiks, lai paskaidrotu FM un  EM vecākiem ekspertiem, ka praktiski visās ES valstīs pastāv kvalitatīvu vērtību radītāju tiesiskais nodrošinājums, un profesionāla darbība amatniecībā, izmantojot meistara, zeļļa kvalifikācijas, atbilst ES direktīvas 92/51/EEC prasībām.

Kāpēc mums, kuri ir saņēmuši no 172 profesijas pārstāvošiem amatniekiem iesniegumus, ka viņi grib apliecināt savu profesionālo varēšanu profesijā un saņemt apliecinājumu, ka viņu zināšanas un prasmes ir Eiropas amatniecībai atbilstošā līmenī, ir jāpakļaujas gļēviem nemākuļiem, kuri negrib mācīties un strādāt godīgā atklātā konkurencē, bet meklē apkārtceļus, lai bieži varētu ar nekvalitatīvu, nezināmas izcelsmes  produktu izkonkurēt centīgos?

Šobrīd, kad atveras ES valstu darba tirgi, arvien vairāk cilvēki kaut uz īsu laiku grib izbraukt ārpus valsts, vai ar internetu iegūt pasūtījumus ārpus Latvijas. Te var palīdzēt tikai un vienīgi  oficiāls amata meistaru, zeļļu un amatnieka karšu reģistrs un meistardarbnīcu reģistrs. Šādu reģistru paredz likums „Par amatniecību” un arī valdības Rīcības plāns. Tad ķeramies klāt un kopā sākam sakārtot mūsu valsts vismaz vienas nozares pamatus! Atbalstām cilvēkus, kuri grib būt labākie!

Pasapņosim labāk, nevis kašķēsimies!

Latvijas nomalēs atplaukst amata zeļļu un meistaru darbs. Meistari ar pašvaldību palīdzību veido savas meistardarbnīcas un kļūst ievērojami tuvākā un tālākā apkārtnē. Kā Normunds Skauģis „Lāčos”,  Harijs Stradiņš Alūksnē, Andris Vītols un Igurds Baņķis Kurzemē. Tādu mums ir jau simti, bet vajadzētu tūkstošus.

Tad sakārtotos daudzas lietas.

Vispirms vide! Uz nesmuku vietu neviens klients vai māceklis nebrauks.

Tad mācības pie tuvākā  meistara, arī no ārzemēm ieradīsies vanderzeļļi un mācekļi. Daudzi jaunekļi sekos savām zvaigznēm – mei-stariem.

Pašvaldību un valsts konkursi orientēsies uz meistardarbnīcām, nevis uz jebkuru ātrās peļņas cienītāju.

Valsts iegūs pārskatāmus resursus.

Vēl daudz kas, bet velna riteni var pārtraukt tikai darot, nevis neko nedarot.

Pēdējais un galvenais! Cilvēki sāks ticēt, ka valsts patiešām grib mainīties, un mainīsies līdz, uz labo!

Mēs nevienu brīdi neesam nolieguši mājamatniecību kā tautas mākas un mākslas šūpuli, taču mēs nekad nesamierināsimies ar netaisnību, ka cilvēki, kuri uzdodas par amatniekiem, negodīgi tirgū konkurē ar tiem, kuri cenšas  veidot pilsoniski atbildīgu valsti, maksā nodokļus un reģistrējas, lai atklātu sevi sabiedrībai.

Lai mājamatnieki  tirgojas savās mājās uz nebēdu, taču tirgus placī visiem jābūt vienādiem noteikumiem! Ir jābūt apliecinājumam, ka var!

Tādēļ nav variantu,- ja mēs gribam godīgu valsti, mums visiem jāpieņem vienādi

konkurences noteikumi. To prasa kvalitātes attīstība.

Jebkura lieta mums šodien jāvērtē ar diviem kritērijiem: kā mūsu lēmumi veicina           1) cilvēku un lietu attīstību un 2) pilsoniskā vidusslāņa veidošanos. Veiksmi!